Mēģināšu īsi. Cik īsi iespējams.
Tātad ceturtdien uzrakstīju iesniegumu, iesniegumu apstiprināja un piektdiena man tapa brīva.
Pēc daža laba ieteikuma nolēmu braukt uz Varkaļu kanālu. Nekad tur nebiju copējis.
Protams aizgulējos, protams ne tur aizbraucu. Ieslēdzu navigatoru un pa lauku celiņiem, cau mežiem un pļavām izbraucu tur kur vajaga. Biju klāt pie Varkaļa. Ap 8 no rīta. Neviena cilvēka!!!
Nu un maucu pa taku iekšā ar savu pankūku. Super, celiņa galā iesēžos līdz dibenam smiltīs.
Kaut ko tur ar kruķiem pakašāju, paraku ar rokam, pagāzēju bet pipec, nekā. Karoč sapratu, kav jēgas spēkus tērēt, jāiet copēt. No auto līdz vietai diezgan ko kātot. Nu bet aizkātoju, visu sanesu.
Pirmajos metienos momentā copes, bet tukša. Lai arī copējs pa nopietno. Un tad uznāca ļaunās līdakas. Apēda divas pavadiņas un iestājās kapa klusums.
Ap 13:00 atkal sūrā cope! Piecērtu un pipec, laikam zaceps. Bet tad sāk pumpēt. Prātīgi dabonu līdz krastam un knapi aizsniedzoties līdz ūdens malai ieslidinu resno sačokā. Opanā!!! Mans lielākais!!!! 54 cm no purna līdz astei. Nav man svaru, bet uz čuju virs 2 kg viņš bija.
Vēlāk, pēc 15:00 vēlviena cope un tāds uz kilogramu breksinieks. Vakarpusē vēlviena cope un tāds smuks bet zem kilo.
Ap 22:00 atbrauc čoms, ar domu izraut mani no smiltīm. Bet nu, bail sim vispār braukt lejā. Nobrauca. Mani no smiltīm nevar izraut. Nekas nekustās. Ir variants palikt pa nakti, pacopēt no rīta un tad jau štukot, ko lai dara. Ha, bet telefons mans nomiris. Ko ar tādu sabīdīsi?
Fonā šauj salūtu, sāk pilināt no gaisa un ducina ar. Pametam manu pankūku smiltīs un braucam uz Rīgu. Ar visām zivēm un visām parpalām. Kreņķi lieli.
Zives ielaižu aukstā vannā bet pats piedzeros.
Super, no rīta pazūd elektrība. Nekas nestrādā.Par laimi telefons uzlādējies. Zivis joprojam vannā un tās kas kamerā sāk kust Paziņoju kam vajag un pats pieveršos pankūkas glābsanas organizēšanai.
Izlaidīšu sadaļu par mukdēšanu telefona, bet Nisan Patrol mani savāc un aizved uz Varkali. Vecim visu pastāstu un šis sāk nervozēt. Bet beigās izrādās, ka man patīk visu dramatizēt. Izrava mani no bedres, tālāk ar ieskrējienu pats aizbraucu.
Tā lūk. Pasēdēju vēl mirkli pie kanāla, parunāju ar onkuli, onkuls noķēra brekšuku un es gāzēju fiksi uz mājām.
Elektrību sataisija, kamēr taisija es dzēru siltu šņabi. Tad elektriķis atnāca ar 2L alu, es atkal siltu šņabi un tad filma pazuda.
Atjēdzos gultā, zivis vusas kamerā, vuss apēsts, pagalms piekrauta ar aliņiem, diemžēl tukšiem.
Interesantākā cope manā mūžā. Lielākais breksis. Garas brīvdienas un visas jaunās baroravas aprautas Man dikti patika.